Reiz, sensenos laikos, izlēmu, ka negribu iet ierasto taciņu, kuru izvēlās liela daļa normālu cilvēku (es jau sen zināju, ka neesmu normāla). Pabeidzu skolu, iestājos LU, bet kā nebiju, tā nebiju pārliecināta, vai tur ir mana īstā vieta un tad... Tad, vienā jaukā vasaras dienā saņēmu e-pastu ar lielisku ziņu - biju apstiprināta brīvprātīgo darbam Bulgārijā. Ko es? Protams, manā prātā bija 2348509 dažādu domu. Pirmā doma - ahh, protams, ka nebraukšu, iešu ierasto taciņu, es taču esmu iestājusies, esmu budžetā, blablabla. Tomēr tajā pašā vakarā sapratu - nē, es nevaru laist garām šādu iespēju, ja neaizbraukšu, nožēlošu visu mūžu. Pateicu vecākiem. Teikšu godīgi - sākumā nebija sajūsmā. Pateicu draugiem (cilvēkiem, kurus tiešām uzskatu par draugiem) - šie saka, lai braucu, lai nelaižu garām iespēju. Hmm, kam nu tagad ticēt? Protams, Līga kā jau Līga uzticējās tikai sev un savai intuīcijai, izvēlējās piedzīvojumu pilnu ceļu, kurš tagad ir tieši pusē...
Jā, esmu Bulgārijā gandrīz pusgadu. Godīgi sakot, šeit viena diena dažreiz liekas kā nedēļa. Tik daudz notikumu, piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Sākums nebija no vieglajiem. Sevišķi aizbraukšana no Latvijas. Lidostā likās, ka neesmu normāla, ko es vispār daru, likās, ka esmu traka un dodos pretī kaut kam pilnīgi nezināmam. Prāts bija pilns ar trakām domām, bet sirds ar skumjām. Nāca apziņa, ka neredzēšu ģimeni, draugus un vēl vienu ļoti mīļu cilvēku uz ilgu laiku... Pārāk ilgu.
Bet ziniet, tagad es priecājos, ka tiku tam pāri. Tas ir to vērts! Kāpēc? Uz šo it kā vienkāršo jautājumu nav iespējams atrast pietiekami spēcīgu un labu atbildi, tāpēc... Aprakstīšu savu it kā pilnīgi normālo, bet tajā pašā laikā pilnīgi absurdo Bulgārijas pieredzi nākamajos postos. Enjoy!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru