Pirmā nakts

Ielidoju Sofijā. Esmu viena tumsā, ir apmēram 23:00. Man nav ne jausmas, kā izskatās cilvēks, kas mani sagaidīs. Hmm, un problēma Nr.1 - manam telefonam nav tīkla pārklājuma. Ko darīt šādā situācijā? Nezinu, cik pareizi un droši tas ir, bet uzsāku sarunu ar bulgāru, kurš sēdēja man blakus lidmašīnā un aizdomīgi šķielēja. Beigu beigās izrādās diezgan draudzīgs tipiņš. Iedod man savu telefonu, lai varu piezvanīt un tā. Ok, viss tiek kontrolēts. Atrodu savu sagaidītāju, kurš patiesībā arī ir mans boss. Pēc lidojuma tāds liels nogurums, sāp galva, mazliet bēdīgi. Ceru ātrāk tikt uz savām jaunajām mājām. Jāatzīst, ka pirms braukšanas nebiju īsti izčekojusi, cik tālu no manas pilsētas atrodas galvaspilsēta, un samērā liels ir mans pārsteigums, kad viņš nosauc ciparu (300 + km), jo nu... Nekāda ātrā tikšana mājās tur diemžēl nesanāk, bet ok, nav jau izvēles. Sākam braukt. Jūtos nedaudz kā filmā, liekas nereāli, ka tiešām esmu Bulgārijā, ka tiešām izvēlējos šo ceļu. Nedaudz runājamies par dzīvi. Esam nobraukuši more or less 50 km, un šeku, reku - mašīna apstājas. Mans boss sāk  atvainoties, saka, ka mašīna diemžēl saplīsusi un mums jāiet ar kājām uz tuvāko benzīntanku. Whaaaat? Nu labi, ko darīt, ja jāiet, tad jāiet. Atstājam mašīnu un dodamies. Paveicas, ka benzīntanks ir tikai 10 min gājiena attālumā. Ieejam benzīntankā. Es, kā jau saguris ceļotājs, pirmos ievēroju krēslus. Tur arī palieku, klausos, kā boss kaut ko runā bulgāriski ar benzīntaka darbinieku un domāju, kā var tā neveikties. Viņš pienāk pie manis un paziņo, ka mums pusstundu jāsēž benzīntankā un jāgaida evakuators. Vaiii, aiii.... Gaidām. Viņš jautā, vai es kaut ko negribu ieēst vai iedzert. Atbildu, ka nē. Nākamais jautājums: "Pat alu ne?" Esmu tik sagurusi, acis krīt ciet, atbildu ar galvas mājienu - ierasto, normālo galvas mājienu, kas normālajā pasaulē nozīmē 'nē'. Viņš tikai pasmejas un saka, ka Bulgārijā tas nozīmē 'jā' un nopērk man aliņu. Tā es iepazīstos ar pirmo Bulgārijas dīvainību - jā ir nē un nē ir jā (ja runājam par galvas mājieniem) . Pricipā mana pirmā nakts Bulgārijā - ar manu bosu benzīntanktā, dzerot alu un gaidot evakuatoru. How cool is that?

Kā tas viss iesākās?

Reiz, sensenos laikos, izlēmu, ka negribu iet ierasto taciņu, kuru izvēlās liela daļa normālu cilvēku (es jau sen zināju, ka neesmu normāla). Pabeidzu skolu, iestājos LU, bet kā nebiju, tā nebiju pārliecināta, vai tur ir mana īstā vieta un tad... Tad, vienā jaukā vasaras dienā saņēmu e-pastu ar lielisku ziņu - biju apstiprināta brīvprātīgo darbam Bulgārijā. Ko es? Protams, manā prātā bija 2348509 dažādu domu. Pirmā doma - ahh, protams, ka nebraukšu, iešu ierasto taciņu, es taču esmu iestājusies, esmu budžetā,  blablabla. Tomēr tajā pašā vakarā sapratu - nē, es nevaru laist garām šādu iespēju, ja neaizbraukšu, nožēlošu visu mūžu. Pateicu vecākiem. Teikšu godīgi - sākumā nebija sajūsmā. Pateicu draugiem (cilvēkiem, kurus tiešām uzskatu par draugiem) - šie saka, lai braucu, lai nelaižu garām iespēju. Hmm, kam nu tagad ticēt? Protams, Līga kā jau Līga uzticējās tikai sev un savai intuīcijai, izvēlējās piedzīvojumu pilnu ceļu, kurš tagad ir tieši pusē...

Jā, esmu Bulgārijā gandrīz pusgadu. Godīgi sakot, šeit viena diena dažreiz liekas kā nedēļa. Tik daudz notikumu, piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Sākums nebija no vieglajiem. Sevišķi aizbraukšana no Latvijas. Lidostā likās, ka neesmu normāla, ko es vispār daru, likās, ka esmu traka un dodos pretī kaut kam pilnīgi nezināmam. Prāts bija pilns ar trakām domām, bet sirds ar skumjām. Nāca apziņa, ka neredzēšu ģimeni, draugus un vēl vienu ļoti mīļu cilvēku uz ilgu laiku... Pārāk ilgu. 

Bet ziniet, tagad es priecājos, ka tiku tam pāri. Tas ir to vērts! Kāpēc? Uz šo it kā vienkāršo jautājumu nav iespējams atrast pietiekami spēcīgu un labu atbildi, tāpēc... Aprakstīšu savu it kā pilnīgi normālo, bet tajā pašā laikā pilnīgi absurdo Bulgārijas pieredzi nākamajos postos. Enjoy!